Reiz Dievs visām puķēm devis nosaukumu un piekodinājis tām savus vārdus neaizmirst, jo pēc kāda laiciņa tas nākšot atprasīt. Tā arī noticis. Pēc kāda laika Dievs nācis atprasīt puķēm uzdotos vārdus. Visas puķes, izņemot neaizmirstuli bijušas aizmirsušas savus vārdus. Tā nu Dievs neaizmirstulei devis vārdu neaizmirstule un atļāvis tai augt, kur vien tā grib.

Einmal gab Gott allen Blumen Namen und ermahnte sie, diese Namen nicht zu vergessen, denn er werde sie bald abfragen. So geschah es auch. Bald kam Gott zu den Blumen und fragte sie nach ihren Namen. Alle Blumen außer Vergissmeinnicht hatten jedoch ihre Namen vergessen. Deshalb gab Gott dem Blümchen, das seinen Namen nicht vergessen hatte, jetzt den Namen Vergissmeinnicht und erlaubte ihr dort zu wachsen, wo es ihr am besten gefiel.