Atpakaļ

Cilvēks seko Dievam

Der Mensch folgt Gott

LATVISKI

Dievs un Velns reiz saderējuši, nez' uz ko, kuŗu no viņiem cilvēks gan pirms piesauks un kādā kārtā. Lai noklausītos, viņi izraudzījušies riju, kur tad vienā agrā rītā abi aizkrāsnē ielīduši. Gaidījuši kādu brīdi, te ienācis kāds darbinieks. Tas pacēla cepuri un, saņēmis rokas, iesaucās: "Dievs augstais, nāc' nu tu man par palīgu!" Velns iegrūda Dievam sānos un paklusi iečukstēja: "Klausies, ej nu tu par palīgu!" Te ienācis otrs darbinieks, tas apskatījies rijā visos kaktos un tad dusmīgs iesaucies: "Velns, kas tad manu dakšu nozadzis?" — "Klausies, tu esot zaglis!" Dievs iečukstēja Velnam. Velns aizlaidās, ka noputēja vien, bija derību pazaudējis.

DEUTSCH

Einmal schlossen Gott und der Teufel eine Wette ab, na, ja, wer weiß schon um was? Und zwar, wen von ihnen der Mensch als ersten anrufen werde. Um die Menschen zu belauschen, schlichen sie in eine Korndarre und versteckten sich hinter dem Darrofen. Nachdem sie eine Weile gewartet hatten, kam ein Fronarbeiter herein. Er nahm die Mütze vom Kopf, faltete die Hände und sagte: "Hoher Gott, komm nun und hilf mir!" Da gab der Teufel Gott einen Rippenstoß und flüsterte ihm zu: "Hörst du, geh nun und hilf ihm!" Da betrat ein anderer Mann die Korndarre und rief zornig aus: "Teufel, wer hat denn nun meine Forke gestohlen?" Da flüsterte Gott dem Teufel zu: "Höre nur, man nennt dich einen Dieb!" Da machte sich der Teufel davon, denn er hatte die Wette verloren.
Ziņojuma veids
Kļūda

E-pastu neprasām. Lapas saite ar pašreizējo atlasi tiks pievienota ziņojumam.