Viens vecītis ieracis zemē neaugstu stuburu, tik augsta, ka viegli var uzlēkt un nolēkt. Kad viņš nu gribējis Dieviņu lūgt, tad lēcis vienmēr no stubura augšā, zemē. Nolēcis vienreiz — teicis: "Tas, Dieviņ, tev!" Nolēcis otrreiz — teicis: "Tas ,Dieviņ, man!" Tamēr lēcis, kamēr nokusis. Reiz gadījies vienam mācītājam gaŗām braukt. Tas redzējis šo lēkājam, vaicājis, ko te darot. Vecītis atbildējis, ka Dieviņu lūdzot. Mācītājs brīnījies, kas tā par Dieva lūgšana esot, šis iemācīšot vieglāki lūgt. Labi, vecītis mierā. Nu mācītājs iemācījis viņam tēva reizi un tad atkal aizbraucis. Līdz aizbraucis tā arī šam aizmirsies mācītāja. lūgšana, un ļoti žēl palikumu, ka tik vieglu Dieva lūgšanu vairs nemāk. Neko darīt, sagudrojis: skries mācītājam pakaļ. Bet lai varētu panākt, skrējis taisni ezeram pāri un — brīnumi, tavi brīnumi! — pārskrējis sausām kājām ezeram pāri — aizticis mācītājam priekšā. Aizskrējis priekšā, lūdzis, lai mācot otrreiz viegli Dievu pielūgt, esot aizmirsis. Mācītājs iemācījis otrreiz tēva reizi. Bet kad nu gājis uz mājām pār ezeru, nevarējis vairs pa ūdens virsu staigāt — grimis dibenā.

Ein alter Mann rammte einmal einen Pfahl in die Erde, der so hoch aus der Erde herausragte, dass man bequem auf ihn hinauf und ebenso bequem von ihm herunterspringen konnte. Als er das Gottchen anbeten wollte, sprang er immer hinauf und hinunter. Als er hinuntergesprungen war, sagte er: "Für dich, Gottchen!" Beim zweiten Mal sagte er: "Für mich, Gottchen!" So sprang er, bis er müde wurde. Einmal fuhr gerade ein Pfarrer vorbei. Als er ihn so hüpfen sah, fragte er, was er da mache. Der Alte antwortete, er bete das Gottchen an. Der Pfarrer wunderte sich über das sonderbare Beten und wollte ihm ein leichteres Beten beibringen. Gut, der Alte war damit einverstanden. Der Pfarrer brachte ihm das Vaterunser bei und fuhr dann wieder weiter. Aber nachdem der Pfarrer weggefahren war, hatte der Alte das Gebet schon vergessen, und es tat ihm sehr leid, ein so leichtes Beten vergessen zu haben. Nichts zu machen, er beschloss dem Pfarrer nach zu laufen. Um den Pfarrer einzuholen, lief er geradeswegs quer über den See, überholte den Pfarrer und kam trockenen Fußes am anderen Ufer an. Er bat den Pfarrer, ihm nochmals das leichte Gebet beizubringen, denn er habe es inzwischen vergessen. Gut, der Pfarrer lehrte ihn nochmals das Vaterunser. Als er auf dem Heimweg wieder den See überqueren wollte, vermochte er nicht mehr auf dem Wasser zu wandeln, sondern sank.