Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, ID 140205024. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140205024/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 140205024. Veļi kapsētā. Pierakstītājs: Poriete, E. Pierakstīšanas vieta: Gulbene. Pierakstīšanas gads: 1926. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140205024/
Veļi kapsētā
Die Manen (Veļi) auf dem Friedhof
LATVISKI
Vienam gulbenietim Botvam, kas bijis liels grāmatnieks, nomirusi sieva. Pēc sievas nāves katru rītu, priekš saules lēkšanas, viņš gājis uz kapsētu mirušos apsveicināt. Vienu rītu vēl bijis tumšs, tas atkal gājis uz kapsētu. Apsveicot mirušos teicis: "Labrīt, labrīt, jūs biedriņi, vai esat saldi dusēj'ši?" Te kāda balss atbildējusi: "Kas nu par dusēšanu, ka visi sāni slapji! " Botva pārbijies un sācis bēgt. Nepazīstāmais dzinies pakaļ un kliedzis: "Botva, Botva!" Botvam izdevies iebēgt mājā un nelabais to nenoķēris. No tā laika Botva vairs nekad negājis mirušos sveicināt, jo baidījies, ka nelabais to sākšot atkal trenkāt.
DEUTSCH
Einem Mann aus Gulbene, der viele Bücher gelesen hatte, starb die Frau. Nach ihrem Tode begab er sich jeden Morgen vor dem Sonnenaufgang auf den Friedhof, die Toten zu begrüßen. Als er sich wieder eines Morgens zum Friedhof begab, war es noch dunkel. Er begrüßte die Toten mit folgenden Worten: "Guten Morgen, guten Morgen, ihr Kameraden, habt ihr gut geruht?" Auf einmal antwortete ihm eine Stimme: "Was ist denn das für ein Ruhen, wenn einem die ganze Seite nass wird!" Der Mann, der Botva hieß, erschrak gewaltig und ergriff die Flucht. Der Unbekannte aber lief ihm nach und schrie: "Botva! Botva!" Botva gelang es, ins Haus zu laufen, ehe der Ungute ihn erreicht hatte. Seit der Zeit ging Botva nie mehr auf den Friedhof, die Toten zu begrüßen, denn er hatte Angst, der Ungute könnte ihn wieder verfolgen.