Skujenes pagastā, netālu no Orķiem, senāk bijusi ļoti liela, veca egle. Pie viņas ļaudis Mārtiņos, visu dvēseļu dienā un vēl citās dienās, nesuši gaļu, plāceņus un šņabi, lai būtu gariem ko ēst. Reizēm šīs dāvanas palikušas neaiztiktas, tad ļautiņi bēdājušies, ka gari ir nelabvēlīgi pret viņiem. Reizēm gaļu un plāceni apēduši suņi. Bet vienā Mārtiņu vakarā lielajam Andrievam gadījies nākt no Briežu krogus. Bijis labi iereibis. Nonācis pie lielās egles tas apēdis un izdzēris visu veļu ēdienu. Otrā rītā saimniece gājusi pēc traukiem un bijusi ļoti priecīga, ka gari visas dāvanas apēduši, nu tad tak varēšot gaidīt no viņiem pateicību.

In Skujene, nicht weit von dem Orķi-Hof entfernt, stand früher eine sehr hohe alte Tanne. Dort legten die Leute am Martinstag, am Allerseelen-Tag und an verschiedenen anderen Tagen Fleisch, Brot und Schnaps für die Geister hin. Manchmal wurden diese Gaben nicht angerührt. Dann waren die Menschen betrübt, weil sie glaubten, die Geister seien ihnen nicht wohlgesinnt. Manchmal wurde Fleisch und Brot von Hunden gefressen. An einem Martinsabend begab es sich jedoch, dass der große Andrejs vom Wirtshaus heimkehrte. Er war ziemlich betrunken. Als er zu der Tanne kam, aß und trank er alles, was dort für die Seelen hingestellt worden war. Als die Bäuerin am nächsten Tag die leeren Schüsseln abholte, freute sie sich sehr, dass die Seelen alle Gaben verzehrt hatten; jetzt konnte man deren Dankbarkeit erwarten.