Vienam mācītājam, kad tas iegājis pirtī pērties, nācis viens cits mācītājs palīgā noģērbties un apģērbties. Tā noticis vairāk reizes. Reiz, iedams atkal uz pirti pērties, mācītājs paņēmis līdzi Dievmaizi, lai iedotu otram par pakalpojumu. Bet otrs mācītājs teicis: "Tu tak labi zini, ka gars neēd." — "Kas tad tu esi?" prasījis mācītājs. "Es esmu mācītājs, tāds pats kā tu, tik nogalināts un zem nama bruģa aprakts, uz kuŗa tagad ir uztaisīta šī pirts." Lai šis izrokot šā kaulus un apglabājot kapsētā, tad šim būšot miers. Mācītājs arī tā izdarījis. No tās reizes mācītāja gars viņam vairs nerādījies.

Immer, wenn ein Pfarrer zur Badestube baden ging, half ihm ein anderer Pfarrer beim Aus— und Anziehen. Das geschah mehrere Male. Als der Pfarrer wieder einmal zur Badestube ging, nahm er eine Hostie mit, um sie dem anderen als Belohnung zu reichen. Aber der andere Pfarrer sagte: "Du weißt doch sehr gut, dass ein Geist nicht isst." "Wer bist du denn?," fragte nun der (erste) Pfarrer. "Ich bin ein Pfarrer wie du auch, aber man hat mich umgebracht und an der Stelle begraben, an der jetzt diese Badestube erbaut worden ist." Er möge doch seine Gebeine ausgraben und auf dem Friedhof bestatten, dann werde er Ruhe haben. Der Pfarrer erfüllte seine Bitte. Seit der Zeit hat sich der Geist des anderen Pfarrers ihm nicht mehr gezeigt.