Vienam vecam vīriņam pusnaktī gadījies iet gar Liepkalnes grantsdobēm. Par lielu gabalu jau viņš dzirdējis brēcam bērnu nelabā balsī. Vīriņš piegājis klāt, no kurienes nākusi nelabā skaņa. Tur viņš ieraudzījis saputājušos, nejauku kauliņu. Vīriņš jau zinājis: ja nekristītus bērnus atstājot neapraktus, tie spokojoties. Viņš paņēmis kauliņu, pārkristījis un ierušinājis smiltīs. No tās reizes brēkšana neatkārtojusies.

Ein alter Mann musste um Mitternacht an den Kiesgruben von Liepkalni vorbeigehen. Schon von weitem hörte er das Schreien eines Kindes. Der Alte begab sich an die Stelle, von der das Schreien herkam. Dort fand er ein hässliches, mit Schaum bedecktes Knöchelchen. Der Alte Mann kannte es: wenn man ungetaufte Kinder unbestattet lässt, spuken sie. Er nahm das Knöchelchen, bekreuzigte es und vergrub es im Sand. Seit der Zeit hat man dort kein Weinen mehr gehört.