Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, ID 140211017. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140211017/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 140211017. Veļi prasa savas mantas. Pierakstītājs: Kārlis Bankers. Pierakstīšanas vieta: Dundaga. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140211017/
Veļi prasa savas mantas
Die Manen verlangen ihre Sachen
LATVISKI
Lūšos reiz nomirusi meita. Un mirdama tā noteikusi, lai viņas sarkano zīdu liekot viņai (kā mironim) galvā. Bet nava uzlikuši — bijis žēl. Bet nu arī nav bijis nekāda miera vairs: vienmēr teikusi sapnī tēvam, mātei un māsai, ka viņus saplosīšot, ja neatdošot viņas zīdu. Gājuši pie mācītāja. Mācītājs pamācījis, lai apkaušot vien zīdu turpat uz kapa smiltīs. Darījuši tā. Nu bijis tūdaļ miers, meita sapnī vairs nerādījusies.
DEUTSCH
Auf dem Lūši-Hof war ein junges Mädchen gestorben. Als es im Sterben lag, bat es, ihm sein rotseidenes Kopftuch im Sarg um den Kopf zu binden. Die Hinterbliebenen taten es nicht — es tat ihnen Leid um das Tuch. Aber sie fanden keine Ruhe mehr: die Verstorbene erschien ihnen im Traum und sagte zu Vater, Mutter und Schwester, sie werde sie zerreißen, wenn man ihr, ihr seidenes Tuch nicht geben werde. Sie begaben sich zum Pfarrer. Der Pfarrer belehrte sie, das Seidentuch im Sand des Grabhügels zu vergraben. Sie taten es so. Jetzt hatten sie Ruhe: die Tochter erschien nicht mehr im Träum.