Viena māte no Lubānas pagasta Zvidzienas bijusi ielūgta bērēs, bet viņai nebijis vaļas iet, jo bijis jābrauc uz Rīgu. Braucot uz Dzelzavas staciju, tā iegriezusies Lubānas kapsētā, lai apskatītu savu piederīgo kapus, un norāvusi arī kādas puķes. Ejot caur kapsētas vārtiem, viņa satikusi zārka nesējus, satrūkusies un sākušas sāpēt kājas. Izbraukājusi Rīgu, bet kājas kā sāpējušas, tā sāpējušas. Tikusi mājās un domājusi, ka jāmirst no sāpēm. Bet vienu dienu viņa iedevusi paziņai dažus naudas gabalus un puķes, lai nometot uz tā un tā kapa. Jau sāpes palikušas mazākas. Tā tas atkārtojies vairākas reizes un sāpes arvienu mazinājušās. Beidzot atnesusi pati naudu un puķes uz kapsētu. Kā nu to nometusi uz tā kapa, tā sāpes pavisam pārgājušas.

Eine Mutter (eine Bäuerin) aus Zvidziena (Gemeinde Lubāna) war zu einer Beerdigung (mit Leichenschmaus) eingeladen, aber sie hatte keine Zeit dazu, denn sie musste nach Rīga fahren. Auf dem Wege zum Bahnhof Dzelzava kehrte sie auf den Friedhof von Lubāna ein, um die Gräber ihrer Angehörigen zu besuchen, (und pflückte dort einige Blumen). Als sie zu der Friedhofspforte ging, begegnete sie Sargträgern. Sie erschrak und verspürte Schmerzen in den Beinen. Auch in Rīga taten ihr die Beine weh. Als sie wieder zu Hause war, glaubte sie, sie müsste vor Schmerzen sterben. Eines Tages gab sie einer Bekannten einige Geldstücke und Blumen und bat sie, diese aufs Grab zu legen. Da wurden die Schmerzen schon weniger heftig. Sie wiederholte es mehrere Male und immer mehr schwanden die Schmerzen. Schließlich brachte sie selbst Blumen und Geld auf den Friedhof. Nachdem sie diese aufs Grab gelegt hatte, waren ihre Schmerzen ganz verschwunden.