Reiz Dundagā viens puisis lieldienu rītā priekš saules lēkta gājis uz pieguļu apraudzīt zirgus. Puisis ievērojot, ka kapsētā kadiķos kas kustoties. Piegājis klātāk: jā — kaimiņu saimniece ar kalponi rokot sivēnu zemē. Par to paziņots mācītājam. Mācītājs atnācis uz kapiem pārliecināties, un tā arī bijis: vēl tīri svaigas zemes, kur sivēns ierakts. Mācītājs svētdien baznīcā saimnieci nolādējis "Lai tās mājas sadegtu ar zilām ugunim par tādu piņķošanos — kapu apgānīšanu." Pārnākdami mājās baznīcēni jau atraduši nolādētās saimnieces mājas nodegušas, tā kā akas vinda vien bijusi redzama.

In Dundaga ging einmal ein Bursche am Ostermorgen noch vor dem Sonnenaufgang zur Nachthütung, um nach den Pferden zu sehen. Da bemerkte der Bursche, dass sich zwischen den Wacholdersträuchern auf dem Friedhof etwas bewegte. Als er näher kam, sah er, dass die Nachbarbäuerin und ihre Magd dort ein Ferkel begruben. Darüber wurde der Pfarrer benachrichtigt. Der Pfarrer kam und vergewisserte sich, dass an der Stelle, wo das Ferkel begraben worden war, die Erde frisch aufgeworfen war. Am nächsten Sonntag verfluchte der Pfarrer die Bäuerin in der Kirche: "Mag der Hof wegen einer solchen Entweihung des Friedhofs in blauen Flammen aufgehen!" Als die Kirchgänger heimkamen, fanden sie sie die Hofgebäude der verfluchten Bäuerin niedergebrannt, nur der Schwengel des Ziehbrunnens ragte in die Luft.