Reiz divas sievietes norunājušas iet viena uz otras bērēm. Tā viena sieviete dzīvojusi pie otras par īrenīcu. Ne par ilgu laiku viņa aizgājusi citur dzīvot no savas draudzenes. Reiz tai agrākai saimniecei iznākot iet uz Lubānu. Nonākusi līdz Lubānas mācītājmuižai, tā dzirdot, itkā drēbes čaukstētu, bet nekāda vēja nebijis. Atskatījusies atpakaļ, bet nekā nevarējusi ieraudzīti tā pat arī citur nekas nebijis saskatāms. Atskatoties vēl reiz, bet kā neredzot neko, tā neredzot, un drēbju čaukstēšana jo projām nemitējoties. Tā nu viņa nonākusi līdz tuvējam veikalam. Sākot arī baznīcas zvans zvanīt. Agrākā saimniece prasot, kas esot miris. Izdzirdusi, ka mirusi viņas agrākā īrenīca, tā tūlīt nopratusi, kas varējis būt par iemeslu drēbju čaukstēšanai.

Einmal beschlossen zwei Frauen, dass jede von ihnen zu der Beerdigung der Anderen gehen würde. Die eine Frau wohnte bei der anderen zur Miete. Nach einiger Zeit verließ sie ihre Freundin und zog nach einem anderen Ort. Einmal musste die frühere Wirtin nach Lubāna gehen. Als sie bis zum Pfarrhof von Lubāna gekommen war, hörte sie etwas wie Kleiderrauschen hinter sich. Es war ganz Windstill. Sie schaute zurück, aber es war niemand zu sehen; obwohl sie noch immer das Kleiderrauschen vernahm. Sie erreichte den nächsten Kaufladen. In dem Augenblick begann die Kirchenglocke zu läuten. Die Bäuerin erkundigte sich, wer denn gestorben sei. Als sie hörte, dass ihre ehemalige Mieterin gestorben war, begriff sie sogleich, aus welchem Grunde sie das Kleiderrauschen gehört hatte.