Reiz viena veca māmiņa, saulei ejot, gājusi uz Līdaciņu jauno māju. Tur dzīvājusi viņas meita. Māmiņa apraudzījusi meitu un gājusi atpakaļ uz māju. Kad māmiņa nonākusi pie Līdaciņu ezeriņiem (patiesībā mārkiem), tad dzirdējusi no meža balsi, kas viņu saukusi: "Anna, nāc šurp! Anna, nāc šurp!" Māmiņa nekā neatbildējusi un gājusi steidzīgi vien tālāk. Kad viņa pārnākusi mājā, tad otrā rītā vairs necēlusies, jo bijusi grūti slima. Ja māmiņa būtu atsaukusies, tad viņa nomirtu, jo saucēja bijusi viņas nomirusī meita. Māmiņa nogulējusi labi ilgi uz gultas. Beidzot tomēr atlabusi.

Einmal ging ein altes Mütterchen beim Sonnenuntergang zum neuen Līdaciņi — Hof. Dort lebte ihre Tochter. Nachdem das Mütterchen die Tochter besucht hatte, machte es sich auf den Heimweg. Als das Mütterchen in die Nähe der Līdaciņi— Seen (eigentlich Tümpeln) hörte sie vom Wald her eine Stimme, die rief "Anna, komm her! Anna, komm her!" Das Mütterchen antwortete nichts darauf und eilte schnell nach Hause. Am anderen Morgen konnte es sich nicht mehr aus dem Bett erheben: es war schwer erkrankt. Hätte das Mütterchen auf den Ruf geantwortet, wäre es gestorben, denn die Ruferin war ihre verstorbene Tochter. Das Mütterchen musste lange ihr Krankenlager hüten, aber schließlich genas es doch noch.