Reiz dzīvojis viens zemnieks. Sieva viņam bija sen jau mirusi. Otrreiz viņš vairs neprecējās, bet turpināja dzīvi tāpat ar savu vienīgo meitu. Reiz novakarē, lai pabeigtu iesākto āboliņa grābšanu, tēvs ar meitu vēl cītīgi strādājuši. No netālās kapsētas iznākusi kāda balti ģērbusies sieva un nākusi taisni pie darbiniekiem. Pienākusi pavisam klāt. Tagad meita pazinusi nācēju par savu māti un ļoti nobijusies. Pēc tam baltā sieva tūliņ nozudusi. Mājās tēvs prasījis, kāpēc esot tik bāla un uztraukta. Meita gan kaut ko nomurminājusi, bet tēvs nekā nav varējis saprast. Pēc tam, kā jau parasts, abi aizgājuši gulēt. Otrā rītā tēvs atradis meitu jau mirušu. Tad arī viņš atminējis balto sievu, bet bija jau par vēlu, nekā nevarēja līdzēt.

Es lebte einmal ein Bauer. Seine Frau war schon längst gestorben. Er verheiratete sich nicht wieder, sondern lebte zusammen mit seiner einzigen Tochter. Einmal — es war schon gegen Abend — waren Vater und Tochter noch fleißig dabei, den Klee zusammenzuharken. Da näherte sich ihnen von dem nahe gelegenen Friedhof eine weiß gekleidete Frau, sie kam ganz nahe heran. Die Tochter erkannte die Frau als ihre Mutter und erschrak sehr. Gleich darauf war die weiße Frau verschwunden. Zu Hause fragte der Vater seine Tochter, warum sie so blass und aufgeregt sei. Die Tochter murmelte etwas zur Antwort, aber der Vater verstand es nicht. Dann legten sich beide wie gewöhnlich schlafen. Am nächsten Tag war die Tochter bereits gestorben. Nun erinnerte sich der Vater an die weiße Frau, aber es war schon zu spät — helfen konnte er nicht mehr.