Reiz viens vecs vīrs krēslā gājis gar Palsmanes mācītāja muižas birzi. Birzī viņam piesitušās divas baltas preilenes un aicinājušas, lai nākot šām līdz, iešot uz Stapariņiem (māja Aumeisteŗu pagastā) kāzās. Vecais vīrs brīnījies: ne jau Stapariņos kāzu esot, ne ar šis iešot. Viņš gājis tik tālāk savu ceļu. Kad vecais vīrs bijis pagājies labu gabaliņu, tad atskatījies. Viņš vairs neredzējis nevienas preilenes, tās bijušas, kā ūdenī iekritušas.

Ein alter Mann ging in der Abenddämmerung durch den Birkenhain des Pfarrgutes von Palsmane. Im Hain gesellten sich zwei weiße Fräulein zu ihm und forderten ihn auf, mit ihnen zu gehen — sie seien zu einer Hochzeit unterwegs, die auf dem Stapariņi-Hof (Bauernhof der Aumeisteri-Gemeinde) gefeiert werde. Der alte Mann wunderte sich und meinte: weder finde eine Hochzeit auf dem Stapariņi-Hof statt noch wolle er mitgehen. Der Alte setzte seinen Weg fort. Als er sich nach einer Weile umsah, war kein weißes Fräulein mehr zu sehen — sie waren wie ins Wasser gefallen.