Rencēnu Maispiļkalnā rādoties ērmi. Reiz viena sieviete braukusi uz Aiča dzirnavām vilnu kārst. Ceļš vedis pār Maispiļkalnu. Braucēja ieraudzījusi, ka pie viena bērza nekustēdamās stāvējusi viena sieviete kreklā. Braucēja sabijusies. Viņa iesitusi zirgam ar pātagu, lai tikai ātrāk tiktu projām. Dzirnavās nobraukusi, tā stāstījusi par redzēto citiem cilvēkiem. Otrā naktī sievietei nācis braukt uz māju. Sievietei, kā par laimi, gadījies līdzbraucējs. Līdz ko viņi nobraukuši līdz kalnam, tā ieraudzījuši atkal to pašu sievieti. Uzbraukuši augstāk kalnā. Te — kur bijusi, kur ne — melna cūka gāzusies uz vāģu priekšējo ratu. Zirgs bijis vienās putās, jo nevarējis pavilkt. Kad gaisma svīdusi un iedziedājies gailis, tad vējš vien nošņācies, kad cūka nozudusi.

Auf dem Maispiļkalns in Rencēni spuke es. Einmal fuhr eine Frau mit Wolle zu der Aicis-Mühle. Ihr Weg führte sie über den Schlossberg. Die Fahrerin sah, dass an einer Birke regungslos eine Frau stand, die nur ein Hemd anhatte. Die Fahrerin erschrak. Sie traktierte das Pferd mit der Peitsche, um schneller davonzukommen. Als sie in der Mühle angekommen war, erzählte sie anderen Leuten, was sie gesehen hatte. In der nächsten Nacht musste die Frau wieder nach Hause fahren. Zum Glück hatte sie diesmal einen Mitfahrer. Sobald sie den Schlossberg erreicht hatten, erblickten sie wieder dieselbe Frau. Sie fuhren weiter. Plötzlich kam ein schwarzes Schwein angerannt und stemmte sich gegen das Vorderrad des Wagens. Dem Pferd trat der Schaum vors Maul, es vermochte den Wagen nicht zu ziehen. Als der Morgen dämmerte und der Hahn zu krähen begann, rauschte ein Windstoß vorbei, und das Schwein war verschwunden.