Kurpnieks Vīgants, iedams pusnaktī pa Sikšņu muižas daļu caur mežu, tā ap Augstbiržu māju, aukstā ziemas laikā izdzirdējis smalkā balsiņā mazu bērnu raudam. Šis noteicis: "Ko tu; vells, tur vari pieraudāt?" Tā uz reizi bērns sācis raudāt pašam zem kājām. Gan spārdījis kājām, bet raud un raud tikpat. Aizmetis krustu, skaitījis tēva reizi un steidzies no meža ārā. Atnācis pie Augstbiržiem, dziedājis gailis un tad raudātājs apklusis.

Der Schuster Vīgants, der einmal um Mitternacht durch den Wald des Sikšņi-Gutshofes ging, hörte zur kalten Winterzeit in der Nähe des Augstbirži-Bauernhofes ein kleines Kind weinen. Er rief aus: "Zum Teufel, was kannst du da so viel weinen!" Plötzlich begann das Kind unter seinen Füßen zu weinen. Wohl trat er mit den Füßen darauf, aber es weinte und weinte. Da bekreuzigte er sich, sprach das Vaterunser und verließ so schnell wie er nur konnte den Wald. Als er an dem Augtsbirži-Bauernhof angelangt war, krähte der Hahn, und der Weiner verstummte.