Rudens vakarā kāds vecs vecītis gājis pa ceļu. Bijis briesmīgs negaiss: pērkons un zibens. Ceļā vecīti panācis viens kungs un viņi sarunādamies nogājuši labu gabalu. Tad svešais uzaicinājis vecīti pārnakšņot pie šā, ko tādā nejaukā laikā tādu gabalu līdz savām mājām kulšoties. Vecītis bijis ar mieru. Kunga mājā un pavardā kūrusies gaiša uguns, abi sasildījušies un saēdušies. Tad kungs sarīkojis vecītim gultu no spilveniem un vecīts drīzi aizmidzis. Bet no rīta atjēdzies tādā dziļā purvā, ka ne ārā izkulties. Nezinājis ar nemaz vairs, uz kuŗu pusi mājas.

An einem Herbstabend ging ein alter Mann die Landstraße entlang. Ein furchtbares Gewitter tobte über ihm; Donner grollte Blitze zuckten. Unterwegs holte ein feiner Herr den Alten ein. Plaudernd gingen sie zusammen weiter. Der Fremde forderte den Alten auf, bei ihm zu übernachten, er könne ja bei solchem Unwetter nicht nach Hause gehen. Der Alte war damit einverstanden. Im Haus des Herrn loderte ein helles Feuer im Herd. Beide wärmten sich und aßen zu Abend. Dann richtete der Herr dem Alten ein weiches Bett, und der Alte schlief bald ein. Am nächsten Morgen erwachte er im Moor und wusste gar nicht mehr, in welche Richtung er zu gehen hatte.