Reiz vienam bagātam saimniekam bijuši vareni skaisti zirgi. Bet tad vienu laiku lietuvēns sācis katru nakti ar viņa zirgiem braukt: rītā zirgi bijuši slapji kā izpeldināti. Tad saimnieks sadomājis iet zirgus sargāt. Labi. Un tā nu redzējis: ap pusnakti lietuvēns rijā paņēmis zirgu lietas, aizgājis uz stalli, iejūdzis zirgus un aizbraucis. Pēc neilga laika atkal atbraucis, nojūdzis zirgus un aizgājis. Citā naktī paņēmis plinti un atkal sargājis. Pienācis lietuvēns pie staļļa, saimnieks šāvis un lietuvēns pazudis. No tā laika nekad vairs nerādījies.

Ein reicher Bauer hatte einmal prächtige Pferde. Aber da kam eine Zeit, in der der Alb jede Nacht kam, um seine Pferde zu reiten, bis sie so nass waren, als wären sie gerade aus der Schwemme gekommen. Da beschloss der Bauer, die Pferde zu bewachen. Gut. Und was sah er? Gegen Mitternacht erschien der Alb, holte das Pferdegeschirr aus der Korndarre, betrat den Stall, spannte die Pferde an und fuhr davon. In der nächsten Nacht nahm der Bauer seine Flinte mit. Sobald der Alb an den Stall kam, schoss der Bauer nach ihm. Der Alb verschwand. Seit der Zeit ha er sich nie mehr sehen lassen.