Karstā dienvidus laikā viens saimnieks aizgājis uz piedarbu gulēt. Kā sapinīs, kā pusnomodā viņš redzējis, ka viena meitenīte sarkanās drēbītēs kāpj no rijas augšas zemē, danāk pie šā, un sāk šo žņaugt. Saimnieks gribējis to projām dzīt, bet nespējis nevienu locekli kustināt. Beidzot ar lielām mokām pakustinājis kreisās kājas mazo pirkstiņu un tad meitenīte likusi šo mierā. Saimnieks nu prasījis, kas šī tāda esot, tad viņa sacījusi, ka šī esot nomušīts meitas bērns. Saimnieks atkal prasījis, kādēļ šī žņaudzot cilvēkus. Meitene atbildējusi, ka uz parītam būšot pērkons, tas šo nosperšot, tad šai būšot miers un šī vairs nevienam neaiztikšot. To izstāstījusi viņa pazudusi. Trešā dienā arī patiešām bijis pērkons, kas iespēris rijā, un no tā laika lietuvēns vair piedarbā neesot manīts.

Ein Bauer begab sich in der Mittagshitze zur Korndarre und legte sich dort schlafen. Halb im Schlaf, halb im wachen Zustand sah er ein kleines, rot gekleidetes Mädchen vom Darrboden herabsteigen. Das Mädchen kam auf ihn zu und begann ihn zu würgen. Der Bauer wollte es verjagen, aber er vermochte kein Glied zu rühren. Schließlich gelang es ihm mit großer Mühe, die kleine Zehe des linken Fußes zu bewegen. Da ließ das Kind von ihm ab. Der Bauer fragte, wer es sei, und das Mädchen antwortete, es sei das Kind, das seine ledige Mutter umgebracht habe. Da fragte der Bauer, warum es Menschen würge. Das Mädchen antwortete, dass es am übernächsten Tag vom Donner erschlagen werden würde. Dann würde es seine Ruhe haben und niemanden mehr belästigen. Nachdem das Mädchen das alles erzählt hatte, verschwand es. Am dritten Tag gab es Gewitter, Pērkons schlug in die Korndarre ein, und seit der Zeit hat sich der Alb nicht mehr sehen lassen.