Pie kāda saimnieka jau ilgus gadus dzīvoja viens kalps. Reiz saimnieks dabūja zināt, ka tas esot burvis un viņam esot daudz naudas. Saimnieks, cerēdāms dabūt pēc burvja nāves tā mantu, atļāva viņam pie sevis palikt. Drīzi vien burvis, kas bija jau ļoti vecs, sāka vārgt. Sajuzdams nāvi tuvojamies, viņš paņēma savu podu ar mantu un aizgāja uz riju, lai to krāsns priekšā apraktu. Kad viņš bija jau podu ierušinājis zemē, viņš noskaitīja vēl lāstu: " Pirms šo podu paņem, te jānoliek septiņas galvas." Saimnieks, kas bija uzlīdis uz rijas augšu, to dzirdēdāms pārlaboja: " Septiņas kāpostu galvas." Burvis tomēr pastāvēja uz savu un sacīja: " Septiņas cilvēku galvas." Arī saimnieks nepadevās burvim un tā viņi abi strīdējās. Bet burvis jau bija pavisam nomocījies un nomira. Tā saimnieks palika ar savu lāstu pēdējais. Viņš nokāpa no rijas augšas, paņēma septiņas kāpostu galvas, nolika krāsns priekšā un tā saimnieks dabūja podu ar burvja mantu.

Bei einem Bauer diente bereits seit vielen Jahren ein Knecht. Einmal erfuhr der Bauer, dass der Knecht ein Zauberer sei und sehr viel Geld habe. Da der Bauer hoffte, nach dem Tod des Zauberers in den Besitz seines Geldes zu kommen, behielt er ihn auf seinem Hof. Bald begann der Zauberer, der bereits sehr alt war, zu kränkeln. Als er merkte, dass seine Todesstunde sich näherte, nahm er seinen Geldtopf und begab sich zur Korndarre, um das Geld vor dem Darrofen zu begraben. Als er den Geldtopf bereits vergraben hatte, sprach er: "Ehe jemand diesen Topf bekommen kann, muss er an dieser Stelle sieben Köpfe hinlegen!" Als der Bauer, der auf die Darrbalken geklettert war, das hörte, berichtigte er ihn: "Sieben Kohlköpfe!" Aber der Zauberer bestand auf seine Worte und antwortete: "Sieben Menschenköpfe!" Doch der Bauer gab nicht nach, und sie begannen zu streiten. Der Zauberer hatte sich jedoch so abgeplagt, dass er auf der Stelle starb. Der Bauer hatte seine Bestimmung als Letzter ausgesprochen. Er kletterte herunter, holte sieben Kohlköpfe herbei und bekam den vergrabenen Geldtopf.