Naudīšnieku Maz-Braņķu dārzā kāds no tagadējā saimnieka senčiem esot ieracis savu naudu. Reiz tur vienam gŗūtdienītim no darba nākot, aizstājusies daiļa jaunava priekšā, lūgdama, lai šo aizkaŗot. Aizkāris. Tad jaunava skanēdama sabrukusi: "Paldies, nu esmu atpestīta!" Gŗūtdienītis atradis uz ceļa kopiņu spožu daldeŗu.

In dem Garten des Mazbraņķi-Hofes von Naudīte soll ein Vorfahre des heutigen Bauern sein Geld begraben haben. Als nun ein armer Bursche eines Tages von der Arbeit kommend dort vorbeiging, vertrat ihm ein schönes Mädchen den Weg und bat ihn, sie zu berühren. Er berührte sie. Da zerfiel das schöne Mädchen: "Hab Dank, jetzt bin ich erlöst!" Der arme Bursche fand an der Stelle ein Häuflein blanker Taler.