Netālu no Liezeres Svelmju mājas ganībās atrodoties nauda noglabāta. Reiz uz minētām ganībām aizgājuši pieguļnieki. Viņi aizmirsuši uguni paņemt līdz. Tiem līdzi bijis mazs zēns, ļoti nabaga tēva dēls. Zirgus piesējuši, viņi ieraudzījuši tālumā uguntiņu spīdam. Tā ka viņiem pašiem negribējās pēc uguns iet, tad sūtījuši mazo puisēnu pēc tās. Šis gājis arī. Piegājis pie uguns, redzējis pie viņas divi vīrus sēžam. Zēns lūdzis pāri ogles iekuram. Vīri labprāt atvēlējuši un paši pat vēl piebēruši tam pilnu svārku stūri ar kvēlošām oglēm. Zēns nomanījis, kas notiekot, vairs negājis vis pie pieguļniekiem, bet pie sava tēva un, kad tur nonācis, ogles bijušas pārvērtušās par zelta gabaliem.

Nicht weit von der Viehweide des Svelmji-Hofes in Liezere soll Geld vergraben worden sein. Einmal begaben sich Nachthüter auf jene Weide. Aber sie hatten vergessen Feuer mitzunehmen. Sie hatten einen kleinen Jungen, das Söhnchen eines sehr armen Mannes, bei sich. Als sie die Pferde angebunden hatten, erblickten sie ziemlich weit entfernt ein Feuerchen lodern. Da sie selbst zu bequem waren, Feuer zu holen, schickten sie den kleinen Jungen los. Als der Junge ans Feuer trat, sah er, dass zwei Männer neben dem Feuer saßen. Der Junge erbat sich ein paar Kohlen zum Feueranmachen. Die Männer gaben ihm gern und schütteten noch selbst glühende Kohlen in seinen Rock. Als der Junge merkte, was vor sich ging, kehrte er nicht zu den Nachthütern zurück, sondern eilte zu seinem Vater. Als er nach Hause kam, hatten sich die Kohlen bereits in Goldstücke verwandelt.