Reiz buris nobūris jaunu puisi, kas aizgājis vilkačos. Pēc pusgada tas atgriezies mājā un ielīdis pirts krāsnī. Bijusi sestdiena, saimniece gājusi pirti kurināt. Piegājusi saimniece pie pirts krāsns un gribējusi krāsnī malku sviest. No krāsns dibena atskanējusi tāda kā cilvēka balss, kas lūgusi, lai dodot skābu maizi. Saimniece briesmīgi nobijusies un aizskrējusi uz māju, krusta nemetusi. Stāstījusi dzirdēto citiem mājas ļaudim un nolēmuši arī maizi dot. Tiklīdz prasīto maizes gabalu iesvieduši pirts krāsnī, no krāsns izskrējis — vilks un mežā iekšā. Otrā dienā pārnācis mājā puisis sveiks un vesels. Ja toreiz puišam nebūtu pirts krāsnī skābo maizi iesvieduši, tas siŗotu par vilkaci vēl šo baltu dienu.

Einmal hatte ein Zauberer einen jungen Burschen in einen Werwolf verwandelt. Der Bursche lief davon, kehrte aber nach einem halben Jahr heim und kroch in den Ofen der Badestube. Die Bäuerin wollte Holz in den Ofen werfen. Da vernahm sie eine Menschenstimme aus der hintersten Ecke des Ofens, welche sie um gesäuertes Brot bat. Sie erschrak und floh nach Hause, ohne sich auch nur einmal zu bekreuzigen. Sie erzählte das, was sie gehört hatte, anderen, und sie beschlossen, das verlangte Brot zu geben. Sobald sie es in den Ofen geworfen hatten, sprang daraus ein Wolf hervor und verschwand in den Wald. Am nächsten Tag kehrte der Bursche gesund und munter heim. Hätten sie an jenem Tag dem Burschen kein Brot in den Ofen geworfen, so müsste er noch heute als Wolf herumlaufen.