Pie Krapas skolas atrodās kalns, uz kuŗa agrāk bijusi baznīca, bet kāds burvis to nobūris, un tā nogrimusi zemē.. Vienā jaukā vasaras rītā uz baznīcu gājis pulciņš baznīcēnu. Drīz Dievvārdi iesākušies, un baznīcas zvans sācis zvanīt. Te piepēži atskanējis briesmīgs rībiens un baznīca ar visiem baznīcēniem nogrimusi kalnā. Baznīcas zvans, stipri zvanīdams, ievēlies avotiņā. Vēl tagad, jaukajos vasaras rītos, varot dzirdēt, ka tas tur zvanot.

Krapa. In der Nähe der Schule von Krapa befindet sich ein Berg, auf dem früher eine Kirche gestanden haben soll. Ein Hexenmeister hat sie jedoch so behext, dass sie in die Erde versunken ist. An einem schönen Sommermorgen begab sich ein kleine Schar Kirchgänger zur Kirche. Bald darauf war gewaltiges Dröhnen zu hören: Die Kirche und die Kirchgänger versanken in die Erde. Unter lautem Geläut rollte die Kirchenglocke in den Bach. Noch heute kann man sie an schönen Sommermorgen dort läuten hören.