Latvju tauta, kas ir ilgu laiku nesusi verdzības jūgu, ir vienmēr bijusi paklausīga un strādīga. Visvairāk viņiem bija jāstrādā tīrumā, bet arī lopu kopšana prasīja daudz darba. Īpaši rudeņos, kad nāca augļu un labības novākšana, visiem bija ko rauties ar darbiem, ko tik nagi nes. Dienā strādāja pa muižu, gāja kārtās, otarniekos, pļāva valakas, naktīs rudenī kūla kungu rijas. Tik nu laika un brīvu brīžu atlikās, ka naktī. Centīgais arājs nedabūja pat nakti labi atpūsties un izgulēties. Pa naktim viņš steidzās nokopt savu druvu, kas dienā nebija iespējams, lai vēlāku graudi neizbirtu. Naktīs viņi pļāva vasarāju un pēdējā gadu simtenī vilka arī kartupeļus, kā mums vectēvi mēdz pastāstīt. Tādēļ ir tagad vēl mēnesi nosauc par kalpu sauli. Mēness spīdēšana rudens naktīs bija liela lieta. Latviešu jauneklim, ko var patiesībā nosaukt par zemes rūķi, arī vajadzēja izlūkoties strādīgu sievu, kas nekurnēdama izturētu visas gŗūtības un darbus. Tādēļ viņš senāk grieza lielāko vērību tikai uz darbu, zināms, papriekšu lūkojot, vai viņa arī to var mīlēt, un tad tikai vēl lūkoja patīkamu seju un turību. Visa viņas turība senāk pastāvēja no pūra. Tikal bagātākās saimnieku meitas dabūja arī kādu govi pūram līdz.

Das lettische Volk, welches lange das Joch der Sklaverei getragen hat, ist immer gehorsam und arbeitsam gewesen. Die meiste Zeit nahm die Feldarbeit in Anspruch, aber auch die Viehversorgung verlangte viele Stunden Arbeit. Besonders im Herbst, wenn die Ernte des Getreides und der Feldfrüchte eingebracht werden sollte, mussten sie alle Kräfte dafür einsetzen. Am Tag arbeiteten sie auf den Feldern des Gutshofes, im Herbst waren sie sogar nachts beim Dreschen in den Korndarren des Gutsherrn beschäftigt. Der fleißige Bauer konnte sich nicht einmal nachts ausruhen und ausschlafen, denn die Nachtstunden musste er dazu benutzen, die Ernte seiner eigenen Felder zu besorgen. Nachts wurde das Korn gemäht und — im letzten Jahrhundert — die Kartoffeln gerodet. Davon wissen noch heute unsere Großväter zu erzählen. Deshalb wird der Mond oft auch die Sonne der Knechte genannt. Mondhelle Herbstnächte waren eine gute Sache. Der lettische Jüngling musste ein arbeitsames Mädchen zur Frau wählen, die ohne zu murren jede Arbeit verrichten und alle Schwierigkeiten ertragen würde. Deshalb legte er früher den größten Wert auf ihre Tüchtigkeit bei der Arbeit, erst in zweiter Linie achtete er auf ein angenehmes Äußeres und auf einen gewissen Wohlstand. Den ganzen Reichtum eines Mädchens machte damals ihre Aussteuer aus. Nur die reicheren Bauerntöchter brachten manchmal auch eine Kuh als Mitgift in die Ehe.