Vecos laikos, kad dzimtu vārdi cēlušies, bijis šāds gadījums. Kādu lepnu saimnieku iesaukuši par Vērsi. Šis vārds ticis arī ievests pagasta ruļļos un tā tad bijis saimnieka pavārds. Saimniekam tāds vārds pa galam nepaticis. Reiz viņš paņēmis sviesta spaini un aizbraucis uz mācītāja muižu. Saimnieks iegājis mācītāja ķēķī. kēķis bijis tukšs. Saimnieks nolicis uz galda sviesta spaini un gaidījis. Drīz vien nācis mācītājs. Saimnieks tam nobučojis roku. Mācītājs paskatījies uz sviesta spaini - tur bijis savs pods sviesta - un mīlīgā balsī prasījis, kā vajagot? Saimnieks lūdzis, lai mācītājs pārraksta viņa pavārdu par Naudiņu. Mācītājs ievedis saimnieku savā rakstāmā istabā un pārrakstījis Vērsi par Naudiņu. Bet saimnieks bijis skopulis. Tam sviesta spaiņa bijis bezgala žēl. No mācītāja ķēķa prom ejot, tas paņēmis sviesta spaini un nesis prom. Viņš domājis, ka nu vairs nesaukšot vecā vārdā - sak': «Mācītājs pārrakstīja!» Mācītājs pamanījis, ka saimnieks aiznes sviesta spaini atpakaļ, izskrējis uz ķēķa durvīm un kliedzis: «Vērsis tu biji un vērsis tu būsi!» Saimnieks vēl šo baitu dienu saucoties par Vērsi.

In alten Zeiten, als Familiennamen verteilt wurden, soll sich Folgendes zugetragen haben. Ein stolzer Bauer wurde allgemein Vērsis (der Ochs) genannt. Dieser Name war auch in den Gemeinderollen als sein Familienname eingetragen worden. Der Bauer war mit einem solchen Namen gar nicht zufrieden. Er füllte einen Eimer mit Butter und machte sich auf den Weg zum Pfarrhof. Der Bauer betrat die Küche des Pfarrers. Die Küche war leer. Er stellte den Buttereimer auf den Tisch, und wartete. Bald darauf kam der Pfarrer herein. Der Bauer küsste ihm die Hand. Der Pfarrer warf einen Blick auf den Buttereimer: Es waren gewiss gut zwanzig Pfund Butter. Freundlich erkundigte er sich nach dem Anliegen des Bauern. Der Bauer bat den Pfarrer, seinen Namen in Naudiņš (=Geldchen) zu ändern. Der Pfarrer führte den Bauer in seine Schreibstube und änderte Vērsis in Naudiņš ab. Aber der Bauer war ein großer Geizkragen. Er konnte sich nicht von seinem Buttereimer trennen. Nachdem er sich vom Pfarrer verabschiedet hatte, schlich er in die Küche hinaus und nahm den Buttereimer wieder mit. Er glaubte, man würde ihn bei seinem alten Namen nicht mehr rufen, denn der Pfarrer hatte ihn ja umgeschrieben. Der Pfarrer hatte jedoch bemerkt, dass der Bauer den Buttereimer wieder davontrug. Er lief vor die Küchentür und schrie ihm nach: "Ein Ochse bist du gewesen und ein Ochse wirst du bleiben!" So muss der Bauer noch heute den Namen Vērsis tragen.