Vecos laikos vienai sievai piedzimis bērns un ap to pašu laiku arī govij radies teļš. Dievs pavēlējis sievai, lai tā savu bērnu pārsviežot pār skursteni, bet govij teicis, lai tā savu pārsviežot pār ragiem — tad viņu bērni tūliņ būšot tik stipri, ka varēšot iet kājām. Govs savu bērnu esot pārsviedusi pār ragiem, bet sieva savu bērnu žēlojusi, sākdama šaubīties, vai bērns vairs būšot dzīvs, kad tik augstu pārsviedīšot, un nesviedusi arī. Teļš sācis tūliņ staigāt savām kājām, bet sievas bērns ne. Tādēļ, no tā laika cilvēku bērni nevarot tūliņ pēc dzimšanas iet kājām.

In alten Zeiten gebar eine Frau ihr Kind. Um dieselbe Zeit kalbte auch eine Kuh. Gott befahl der Frau, ihr Kind über den Schornstein zu werfen; die Kuh hieß er aber, ihr Kalb über die Hörner zu werfen. Dann würden ihre Kleinen gleich so stark sein, dass sie sofort laufen würden. Die Kuh befolgte sogleich den Rat Gottes und warf ihr Kalb über die Hörner, die Frau dagegen weigerte sich und begann zu zweifeln, ob das Kind dann noch am Leben bleiben würde. Sie warf es nicht (über den Schornstein) Das Kalb begann sogleich auf seinen eigenen Beinen zu laufen, das Kind der Frau dagegen nicht. Deshalb könnten die Menschenkinder seit der Zeit nicht gleich nach der Geburt laufen.