Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, ID 130111003. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111003/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 130111003. Kāpēc labībai tik īsas vārpas. Pierakstītājs: Zaļaiskalns, Jānis. Pierakstīšanas vieta: Rāmuļi. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111003/
Kāpēc labībai tik īsas vārpas
Warum das Getreide so kurze Ähren hat
LATVISKI
Vecos laikos rudziem augušas ļoti gaŗas vārpas, tā ka salmu nemaz nebijis: no augšas līdz zemei bijusi viena pati vārpa. Tad ļaudis par to kurnējuši, ka nemaz nedabūjot salmu lopiem, jumtiem un citām vajadzībām. Dievs par kurnētājiem sadusmojies un nu nākamos gados auguši salmi vien, vārpu nemaz. Tad suns lūdzis Dievu, lai jel audzējot vārpas, ja ne lielākas, tad vismaz tādas, kā šā astes gals. Dievs suņa lūgumu paklausījis: audzējis vārpas tikai suņa astes gala lielumā. No tā laika cilvēkiem ar tādām vārpām vien jāpārtiek. Bet veci ļaudis saka: šīs vārpas esot suņa daļa, tāpēc suņam nekad nedrīkstot maizes liegt.
DEUTSCH
In alten Zeiten hatte der Roggen so lange Ähren, dass von dem Halm kaum etwas zu sehen war: Er war von oben bis unten eine Ähre. Da begannen die Leute zu murren: sie hätten kein Stroh für das Vieh, für die Dächer und für andere Dinge. Gott erzürnte
sich über die Unzufriedenen und ließ in den nächsten Jahren nur Halme allein und keine Ähren wachsen. Der Hund aber bat Gott, wieder Ähren wachsen zu lassen, und wenn schon nicht längere, so wenigstens so lange wie sein Schwanzende. Gott hörte auf die Bitte des Hundes: Er ließ die Ähren nur so lang wachsen wie das Schwanzende des Hundes. Seit der Zeit müssen die Menschen mit solchen Ähren auskommen. Alte Leute aber sagen, diese Ähren seien der Anteil des Hundes, deshalb dürfe man dem Hund nie Brot verweigern.