Kad cilvēki Dievu bijuši apkaitinājuši un šis viņus izdzinis no paradīzes dārza, tad suns gājis pie Dieva un lūdzis, lai liekot tik lietai vārpai augt, ka sniegtos viņam šķērsām pa muti, ko Dievs arī atvēlējis. Tā, ko cilvēks tagad ēdot, esot suņa daļa.

Als die Menschen Gott erzürnt hatten und er sie aus dem Paradiesgarten vertrieben hatte, begab sich der Hund zu Gott und bat ihn, die Ähren so lang wachsen zu lassen, dass sie ihm quer über das Maul reichten. Gott erlaubte es. Deshalb sei das Brot, das der Mensch jetzt esse, eigentlich der Anteil des Hundes.