Atpakaļ

Kāpēc labībai tik īsas vārpas

Warum das Getreide so kurze Ähren hat

LATVISKI

Vecos laikos Dievs bija atvēlējis sunim dzīvot kungu istabās un ar baltu maizi baŗoties. Tanī laikā rudzi auguši bez salmiem — vārpas vien bijušas un vēl tikpat gaŗas, kā tagad kopā ar salma stiebru. Bet reizi gadījies, ka viena sieva ar maizes garozu atslaucījusi savu maziņo. Dievs par to sadusmojies, aizgājis uz lauku, gribējis visus rudzus izraustīt. Sieva, to pamanījusi, rīdījusi Dievu ar suni. Par to Dievs nolicis sunim pārtikt no sēnalām un gulēt uz spaļu čupas; bet sievai jābūt ar to mierā, ko vīrs no labprātības atmetīs; turpretim atlikušās vārpas lai augot augstos stiebros tikai vīriešiem. Tāpēc vēl šodien dažas vārpas īsākas, dažas gaŗākas.

DEUTSCH

In alten Zeiten hatte Gott dem Hund erlaubt, in den Stuben seiner Herren zu wohnen und sich von weißem Brot zu nähren. Zu der Zeit hatte der Roggen nur Ähren, keine Halme, wobei die Ähren so lang waren wie heute mit dem Halm zusammen. Aber einmal geschah es, dass eine Frau mit der Brotrinde den Hintern ihres kleinen Kindes abwischte. Darüber wurde Gott sehr zornig, begab sich aufs Roggenfeld und wollte allen Roggen aus der Erde reißen. Als die Frau das bemerkte, hetzte sie den Hund auf Gott. Dafür bestimmte Gott, dass der Hund sich vom Spreu zu nähren habe und auf Stroh liegen müsse. Die Frau aber müsse sich damit begnügen, was der Mann ihr abwerfe.
Ziņojuma veids
Kļūda

E-pastu neprasām. Lapas saite ar pašreizējo atlasi tiks pievienota ziņojumam.