Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, ID 130111008. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111008/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 130111008. Kāpēc labībai tik īsas vārpas. Teicējs: Jansone, Trīna. Pierakstītājs: Jansons, Jānis. Pierakstīšanas vieta: Babītes pagasts. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111008/
Kāpēc labībai tik īsas vārpas
Warum das Getreide so kurze Ähren hat
LATVISKI
Vecos laikos rudzi auguši ar septiņām vārpām uz viena stiebra. Cilvēks bijis slinks un nevīžojis novākt visu labību: bijis ļoti daudz graudu. Dievs to redzējis un teicis: "Ja tu nevīžo novākt labību, lai tad rudzi neaug vairs nemaz." Rudzi neauguši. Tad aizgājis pie Dieva suns un lūdzies: "Ja nu tu negribi dot cilvēkiem labību, tad dod kaut vienu vārpu uz stiebra. Tā būs mana tiesa." Dievs arī atļāvis sunim suņa tiesu.
No tā laika cilvēki iztiek ar suņa tiesu.
DEUTSCH
In alten Zeiten hatte der Roggen sieben Ähren auf jedem Halm. Die Menschen waren faul und wollten gar nicht die ganze Ernte einbringen, es gab sehr viel Getreide. Als Gott das sah, sprach er: "Willst du nicht die Ernte einbringen, so soll kein Roggen mehr wachsen!" Und der Roggen gedieh nicht mehr.
Da kam der Hund zu Gott und flehte ihn an:
"Wenn du nun schon den Menschen kein Getreide mehr geben willst, so lass wenigstens eine Ähre auf jedem Halm wachsen als meinen Anteil." Und Gott gewährte dem Hund seinen Anteil.
Seit der Zeit leben auch die Menschen vom Anteil des Hundes.