Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, ID 130111010. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111010/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 130111010. Kāpēc labībai tik īsas vārpas. Teicējs: Studente, Anna. Pierakstītājs: Medne, Alma. Pierakstīšanas vieta: Patkules pagasts. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111010/
Kāpēc labībai tik īsas vārpas
Warum das Getreide so kurze Ähren hat
LATVISKI
Senāk, kad rudzi auguši, vārpa augusi jau no apakšas un bijusi salma gaŗumā. Maizes bijis papilnam. Reiz kāda dumja māte noslaucījusi ar maizes gabalu bērnam pakaļu. Dieviņš par to nodusmojies un pāris gadu nedevis nemaz maizītes. Tad sunītis, mēlīti izkāris, gājis pie Dieva lūgties, lai dodot kaut vai tik gaŗu vārpiņu, cik viņa mēlīte gaŗa. Dieviņš devis arī.
Un tā ir suņa tiesa, ko mēs ēdam, un grēks ir sunītim nedot maizi.
DEUTSCH
Früher begann die Roggenähre schon gleich dicht am Erdboden und war so lang wie der ganze Roggenhalm haute. Alle hatten Brot im Überfluss. Aber einmal wischte eine dumme Mutter ihrem Kind den Hintern mit einem Stück Brot ab. Der liebe Gott wurde darüber so zornig, dass er ein paar Jahre lang kein Brot mehr wachsen ließ. Da lief das Hündchen mit hängender Zunge zu Gott und bat ihn, wenigstens so lange Ähren wie sein Zünglein wachsen zu lassen. Gott tat es.
Es ist der Anteil des Hundes am Brot, das wir essen, und es ist eine Sünde, dem Hund Brot zu verweigern.