Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, ID 130111009. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111009/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 13. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 130111009. Kāpēc labībai tik īsas vārpas. Pierakstītājs: Blaus, Kārlis. Pierakstīšanas vieta: Ērgļi. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/130111009/
Kāpēc labībai tik īsas vārpas
Warum das Getreide so kurze Ähren hat
LATVISKI
Vecos laikos bijis aplam daudz maizes. Labība tad augusi bez salmiem: viss labības stiebrs pastāvējis no vārpas vien tai gaŗumā, kā šodien rudzi jeb mieži mēdz būt. Bet reizi viena sieviete, kam bijis maizes papilnam, ar maizes riecienu atslaucījusi bērnu. Par to Dievs sadusmojies un neaudzinājis vairs neviena grauda. Tad suns gājis pie Dieva maizes lūgt, lai badā nenomirtu. Suns tik dikti Dievu lūdzies, ka visa paure pārsprāgusi. Dievam suņa palicis žēl. Viņš licis vārpām tik gaŗām augt, cik sunim mute gaŗa. Tādas vārpas vēl šodien aug — tā ir tā daļa, kas vienīgi sunim pieder.
DEUTSCH
In alten Zeiten gab es sehr viel Brot. Das Getreide hatte keine Halme, sondern nur sehr lange Ähren, die so hoch waren, wie heute der Roggen oder die Gerste zu sein pflegen. Einmal geschah es aber, dass eine Frau, die Brot im Überfluss hatte, mit einer Brotscheibe den Hintern ihres Kindes abwischte. Darüber wurde Gott sehr zornig und ließ kein einziges Körnchen mehr wachsen. Da begab sich der Hund zu Gott und bat ihn ums Brot, um nicht Hungers sterben zu müssen. Gott erbarmte sich seiner. Er ließ jetzt aber die Ähren nur so lang wachsen wie das Maul des Hundes. Und so lang sind die Ähren noch heute — sie sind der Anteil des Hundes.