Kad Dievs sadalījis visiem dzīvniekiem darbus, tad vēzis bijis ielīdis kārklu krūmā un gulējis. Drīz pienākusi vēža kārta, un Dievs to saucis savā priekšā. Vēzis nepretojies vis un izlīdis arī no krūma, bet nu bijis tāds apmiegojies un atpakaļ vien gribējis rāpties. Tas nu tikmēr stīvējies, stīvējies, kamēr nemanot nonācis pie upes un iekritis tur iekšā. Dievs visu to redzējis un teicis: "Ja jau tu tāds atpakaļrāpulis esi, tad guli vien tai upē un rāpies visu mūžu atpakaļ." Tā nu no tā laika arī vēzim jārāpjas atpakaļ.

Als Gott allen Tieren ihre Arbeit zuwies, war der Krebs ins Erlengebüsch gekrochen und hielt dort ein Nickerchen. Bald war der Krebs an der Reihe und Gott befahl ihm, vor ihn zu treten. Der Krebs widersetzte sich ja auch nicht und kam aus dem Erlengebüsch hervorgekrochen, aber er war noch so verschlafen, dass er immerzu rückwärts kroch. So war er in seiner Benommenheit dicht an den Fluss gekrochen und fiel ins Wasser. Gott, der das beobachtet hatte, sagte: "Nun, wenn du schon ein solcher Rückwärtskriecher bist, so bleibe nur im Fluss liegen und krieche dein ganzes Leben lang rückwärts."