Viens saimnieks bijis brāļu draudzes sacītājs un mājā ļoti stingri turējies pie svētdienas svētīšanas. Svētdienā bijis atļauts tikai lopus kopt, pat ēdienu vārīt un traukus mazgāt bijis aizliegts. Reiz dienastmeita pārskatīdamās tomēr nomazgājusi traukus, izgriezusi mazgājamo lupatu un uzlikusi uz krāsns kaltēt. Tai pašā dienā mājā radušies cūkai sivēni, bet tie visi bijuši kā grīstē sagriezti. Saimniece, to redzēdama, sākusi taujāt, vai kāds svētdienā nebūšot strādājis. Dienastmeita nu izstāstījusi, ka viņa pārskatīdamās esot traukus mazgājusi.

Ein Bauer war der Sprecher der Brüdergemeinde und in seinem Hause wurde sehr streng der Sonntag geheiligt. Am Sonntag war es nur erlaubt, das Vieh zu versorgen, sogar das Essenkochen und das Geschirrspülen war verboten. Einmal beachtete eine Dienstmagd sein Verbot nicht, spülte das Geschirr, wrang den Waschlappen aus und legte ihn zum Trocknen auf den Ofen. An demselben Tag warf die Sau Ferkel, aber sie waren alle verdreht, als hätte man sie ausgewrungen. Als die Bäuerin das sah, begann sie das Gesinde auszufragen, ob nicht jemand am Sonntag gearbeitet hätte. Da erzählte die Magd, dass sie aus Versehen das Geschirr abgespült hätte.