Reiz, lieldienu vakarā pieguļnieki sajājuši Breķela (māja Plāņu pagastā) valgumos (pļavās). Tie sakurinājuši uguni pie veca ozola, kam vidus bijis caurs. Pieguļniekiem bijušas līdz olas, gaļa un maize. Kad viņi ēduši, tad kaulus un olu čaumalas svieduši ozola caurumā un sacījuši: "Tas Bēļam, tas Bēļam!" Otru gadu atkal pieguļnieki aizjājuši pieguļā. Lieldienu naktī viens no ozola kliedzis: "Dod man olas! Dod man gaļu!" Pieguļnieki skaidri dzirdējuši kliedzienus. Neviens ne vārdiņa neteicis. Tas gadījies tā tādēļ, ka veci ļaudis agrāk pie ozola nesuši ziedus.

An einem Osterabend kamen die Nachthüter auf die Wiesen des Breķeļi-Hofes in Plāņi geritten. Dort machten sie ein Feuer an einer alten hohlen Eiche an. Die Nachthüter hatten Brot, Fleisch und Eier mit. Beim Essen warfen sie Knochen und Eierschalen in die hohle Eiche und sagten: "Das ist für Bēlis, das ist für Bēlis!" (s. S.283.) Nächstes Jahr ritten sie wieder zur Nachthütung. In der Osternacht hörten sie, dass jemand aus der Eiche rief: "Gebt mir Eier, gebt mir Fleisch!" Die Nachthüter konnten die Rufe ganz deutlich hören. Niemand von ihnen sagte ein Wort.