Pēc seno latviešu domām Jumis dzīvoja tikai labībā un tam saimniekam, kuŗa labībā viņš mājoja, auga braša maize. Tādēļ bija arvien jāpamet tīrumā drusciņa labības, lai Jumi pielabinātu un lai viņš druvas neatstātu uz visiem laikiem, jo ja vienu vien reizi tīrums bija atstāts bez labības škumšķiņa, tad Jumis bija sasirdīts un vairs neatgriezās atpakaļ. Tādā kušķītī Jumis pārdzīvoja ziemu. Nu ņēma un sasēja šo salmiņu rogas kopā, jumtiņa veidā, no kā, kā domājams, viņš arī savu vārdu dabūjis. Tagad Jumim bija sava māja gatava. Tad sāka rakt zemi pie Jumja saknēm. Ja kukaiņi, kas rokot parādījās, steigšus vien bēga atpakaļ, tad tas nozīmēja uz priekšu visu labu: arī citu gadu tiem pašiem pļāvējiem bija jāpļauj tās pašas druvas; turpretim ja bija otrādi, tad citu gadu daža darbinieka vajadzēja pietrūkt, jeb arī visi pļāvēji svieda savas izkaptis pār kreiso plecu. Kuŗa strādnieka izkapts tālāk aizskrēja, to izprecēja, ja bija sieviete, un tas nomira, ja bija vīrietis. Labāk teikt, ka pēc katra savādāka atgadījuma, pēc katra savādāka priekšmeta, ko pļāvēji atrada savā barā, viņš tūliņ kaut ko tēmēja. Vai nu pļāvējam salūza izkapts barā, vai tur atradās akmens, rupucis, zaķēns, visur pļāvēji redzēja Dieva pirkstu. Jumi saņemot pēdējā barā, pļāvējam bija jānovij vaiņags no pļaujamās labības.

Nach Ansicht der alten Letten lebte Jumis nur auf dem Getreidefeld. Der Bauer, dessen Feld er zur Wohnung erwähl hatte, brachte eine prächtige Ernte ein. Deshalb musste man immer ein wenig Getreide auf dem Feld zurücklassen, um den Jumis zu versöhnen und um zu verhindern, dass er das Feld verließ. Ließ man nur ein einziges Mal kein Getreide auf dem Feld zurück, dann wurde der Jumis sehr zornig und kam nie mehr zurück. In einem Getreidebüschel überwinterte der Jumis. Man band die Ähren der Getreidehalme zusammen, so dass das Büschelchen wie ein Dach aussah. Es ist anzunehmen, dass Jumis davon seinen Namen bekommen hat (im Lettischen: Jumts — Dach; jumt — Dach decken). Nun war das Haus für Jumis fertig. Die Mäher pflegten ihre Sensen über die linke Schulter zu werfen. Wessen Sense am weitesten flog, der musste sterben, wenn er ein Mann war. War die Werferin, deren Sense am weitesten flog, eine Frau, so wurde sie in dem Jahr geheiratet. Man kann sagen, dass jede etwas sonderbare Begebenheit, jeder etwas merkwürdige Gegenstand, auf der man beim Mähen stieß, wurde nach seiner Bedeutung gefragt, alle wies auf etwas hin. Zerbrach einem Mäher die Sense, stieß er auf einen Stein, eine Kröte, ein Häschen — in allem sah man einen besonderen Fingerzeig Gottes. Die Mäher der letzten Reihe, die den Jumis in Empfang nahmen, mussten einen Ährenkranz binden.