Senāk kaŗa laikos bijušas likstas — siŗotāji un mēris — no kuŗiem grūti bijis izvairīties. Siŗotāji vazājušies ienaidnieka kaŗa pulkiem pa priekšu un izlaupījuši mājas, nokāvuši kustoņus, nodedzinājuši ēkas. Ļaudis no viņiem glābušies tikai purvos un mežos. Dažreiz šie siŗotāji novilkuši kaŗavīru drēbes un pārģērbušies par sievietēm, lai vieglāki ļaudim piekļūtu. Bet pēc kaŗa arvien nācis mēris, liels vīrs, melnās drēbēs. Mēris esot pieņēmis dažreiz arī kustoņu ģīmjus. Ja kāds mērim atbildējis, vai pats nezinādams, uzrunājis to, tad tāds bez žēlastības trešajā dienā nomiris.

Früher brachten die Kriege Plagen wie Räuber (Plünderer) und Pest mit sich, denen man nicht ausweichen konnte. Die Plünderer zogen dem feindlichen Heer voraus, plünderten die Höfe, brannten die Häuser nieder, schlachteten das Vieh. Die Leute retteten sich vor ihnen in Sümpfen und Wäldern. Manchmal zogen die Plünderer Soldatenkleidung an, manchmal kamen sie in Frauenkleidern, um leichter in Häuser eindringen zu können. Nach dem Krieg kam jedoch immer die Pest, ein großer schwarzgekleideter Mann. Manchmal nahm die Pest auch Tiergestalt an. Wenn jemand auf die Frage der Pest eine Antwort gab oder sie nichtsahnend selbst ansprach, dann musste er unausweichlich am dritten Tag darauf sterben.