Kuplā Kārļa sieva gājusi ar otru meitu vakarā uz muižu kārtā. Ceļš gājis pa tā saukto Dobjo grāvi, kur, kā runājuši, velni rādījušies. Minētās gājējas nebijušas vēl pie Dobjā grāvja pienākušas, kad no meža izskrējis mazs bērns un sācis tecēt gājējam pakaļ un raudāt. Pēc kāda laiciņa, kad gājējas bijušas Dobjam grāvim pāri, bērns atkal pazudis. Gājējas dzirdējušas abas divas bērna raudāšanu, bet viena otrai nekā nesacījusi, jo katra domājusi, ka otra nedzirdot, un tādēļ negribējusi otras baidīt. Tikai muižā, kājas audamas, abas sarunājušās un viena otrai stāstījusi, ka dzirdējusi bērnu brēcam, bet nedrīkstējusi otrai sacīt. No tā laika meitas vakaros pa Dobjo grāvi vairs nestaigājušas, jo šis bērns cits nekas nebijis kā nelabais.

Die Frau des Kārlis Kuplais ging zusammen mit einer anderen Magd eines Abends zum Gutshof. Der Weg führte sie durch den sogenannte Dobjais grāvis (dobjšs = dumpf). Man sprach, dass sich dort Teufel zeigten. Die Frauen hatten den Graben noch nicht erreicht, als ein kleines Kind aus dem Wald hervorkam und weinend ihnen nachlief. Nach kurzer Zeit die Frauen hatten die den Graben gerade hinter sich gelassen — war das Kind wieder verschwunden. Beide Frauen hatten das Weinen des Kindes gehört, aber sie hatten einander nichts gesagt, denn jede dachte, die Andere höre nichts, und wollte sie nicht unnötig erschrecken. Erst als sie auf dem Gutshof angekommen waren, erzählten sie einander von dem Weinen des Kindes, das sie gehört hatten. Von der Zeit ab gingen die Mägde abends nie mehr durch den Dobjais grāvis, denn das weinende Kind war niemand anders als der Ungute selbst gewesen.