60 gadus vecais Eikmanis Smārdes pagastā stāsta. Mēs bijām trīs brāļi pusaudži. Reiz mans vidējais brālis, lai pierādītu savu spēku, saķēra aiz apkakles vecāko brāli, uzsvieda to augšpēdu sev uz muguras un nesa pa sliekšņa trepēm uz augšu; bet lāgā nevarēja panest un uz trepēm apstājās. Es ievēroju, ka vecākam brālim acis izvērstas uz āru un izskatās pavisam nedabīgas. Uzkliedzu, lai liek brāli zemē. Ka vidējais brālis palaida vecāko vaļā, tā tas novēlās bez samaņas zemē. Nobaidījušies sākam to kratīt un rīvēt kaklu, kamēr tas sāka krākt un vemt. Kad nāca pie pilnīgas samaņas, tas stāstīja, ka visu laiku tam bijis ļoti jauki. Redzējis skaistu zaļu dārzu ar brīnišķām pilim. Sāpju neesot nemaz jutis. Brālis nesot bij pievilcis krekla apkakli tam pārāk cieši pie kakla, kādēļ tas būs zaudējis samaņu. Ja nebūtu tik drīz atlaidis vaļā, būtu drīz bijis beigts.

Der sechzigjährige Eikmanis aus der Gemeinde Smārde erzählt: Wir waren drei halbwüchsige Brüder. Einmal wollte mein mittlerer Bruder seine Kraft zeigen, packte unseren ältesten Bruder am Kragen, warf ihn sich rücklings auf den Rücken und trug ihn die Treppe hinauf. Auf einmal bemerkte ich, dass die Augen meines ältesten Bruders vorgewölbt waren und ganz unnatürlich aussahen. Da schrie ich, er solle den Bruder loslassen. Als der mittlere Bruder den älteren losließ, fiel er bewusstlos zu Boden. Erschrocken begannen wir ihn zu schütteln und seinen Hals zu reiben, bis er zu röcheln begann und sich übergab. Als er wieder zum Bewusstsein gekommen war, erzählte er, dass er ein sehr schönes Gefühl gehabt hätte: er habe wunderschöne grüne Gärten mit prächtigen Schlössern gesehen. Schmerzen habe er keine gespürt. Mein Bruder hatte wohl beim tragen seinen Hemdkragen zu fest an den Hals gezogen, deshalb hatte er das Bewusstsein verloren. Hätte er ihn nicht so schnell losgelassen, wäre er tot gewesen.