Vienai sievai bijusi meitene, kas, lai gan nule kā sākusi runāt, tomēr bijusi pārliecīgi gudra un prātīga. Te māte saslimusi un nomirusi. Pēc kāda laika, kad māte bijusi jau apbedīta, meitenes tēvs vienu nakti uztraucēts no miega: bērns runājis. Atmodies, ieraudzījis, ka bērns, kas gulējis viņam blakus, rociņas bijis pacēlis uz augšu un turējis itkā kautko apķertu, pie kam tas arī runājis. Bet izrunātie vārdi nebijuši saprotami, izņemot vārdu "memme". No rītus meitene stāstījusi, ka naktī satikusies ar māti, kas apsolījusies atkal drīzumā atnākt un viņu ņemt līdzi. Pēc kāda nedēļas laika mazā nomirusi.

Eine Frau hatte ein Töchterchen, das, obwohl es soeben zu sprechen begonnen hatte, überaus klug und verständig war. Auf einmal wurde die Mutter krank und verstarb. Eines Nachts — die Mutter war schon beerdigt worden — wurde der Vater in seinem Schlaf gestört. Als er erwachte, sah er, dass das Kind, das neben ihm im Bett lag, seine Ärmchen nach oben ausgestreckt hatte, als möchte es etwas auffangen. Dabei sprach das Kind. Doch der Vater konnte die Worte — außer "Mama" — nicht verstehen. Am nächsten Morgen erzählte das Töchterchen, dass es in der Nacht seiner Mutter begegnet war, die versprochen habe, bald wiederzukommen und es mitzunehmen, Eine Woche später war das kleine Mädchen gestorben.