Atpakaļ
Citēšana
Īsā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, ID 140202012. sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140202012/
Paplašinātā atsauce
Latviešu pasakas un teikas, 14. sējums, sast. Pēteris Šmits. 1925–1937. ID 140202012. Cilvēka miršana. Pierakstītājs: Vaskis, Andrejs. Pierakstīšanas vieta: Tukums. Pieejams: https://dhc.lu.lv/teikas/teksti/140202012/
Cilvēka miršana
Das Sterben des Menschen
LATVISKI
Zemītes kapsētā bijis — varbūt esot arī vēl tagad — zvans, kas paziņojis par katra mirēja nāvi, kas ticis glabāts šai kapsētā. Taisni tanī laikā, kad kāds miris, tas nozvanījis tik reizes cikos pulksteņos tas miris. Tas zvanījis arī visklusākā laikā, tā kā vējš nav bijis domājams. Minētā pagasta Jaunkaipjos bijis bērns slims. Bērna tēvs braucis nakti atpakaļ no ārsta. Ko ticis pret kapsētu, tā zvans nozvanot vienu. Šim tūlīt palicis tā savādi, jo nakts bijusi ļoti klusa. Kad iebraucis mājās, bērns bijis tikko miris un pulkstens rādījis drusku pāri vienam.
DEUTSCH
Auf dem Friedhof von Zemīte war — und vielleicht ist sie noch da — ein Glocke, die den Tod jedes Verstorbenen ankündigte, der auf diesem Friedhof begraben werden sollte. Gerade zu der Zeit, da jemand starb, schlug sie die Stundenzahl, zu welcher er gestorben war. Die Glocke läutete auch bei vollkommen windstillem Wetter. Auf dem Jaunkaipji-Hof der genannten Gemeinde war ein Kind erkrankt. Der Vater des Kindes kehrte zur Nachtzeit vom Arzt heim. Als er in die Nähe des Friedhofs kam, hörte er die Glocke einmal schlagen. Ihm wurde es sogleich ganz sonderbar zumute, denn die Nacht war sehr ruhig. Als er auf seinen Hof ankam, war das Kind soeben gestorben, und die Uhr zeigte kurz nach eins.