Reiz vienam večam gadījies iet gavēņa naktī gar kapu baznīciņu. Nebijis no baznīciņas vairs tālu, kad dzirdējis: baznīciņā dzied. Gājis turpu. Kad bijis jau pie kapu baznīciņas durvim, paskatījies iekšā. Baznīciņa bijusi pilna cilvēku ar tādām savādām zilganām un pelēkām sejām. Pazīstama neviena nevarējis saskatīt. Vecis spēris vēl soli — viss pazudis un baznīciņas durvis bijušas aizslēgtas.

Einmal musste ein alter Mann in der Fastenzeit an der Friedhofskapelle vorbeigehen. Als er sich in der Nähe der Kapelle befand, hörte er, dass in der Kapelle gesungen wurde. Er ging und schaute zur Tür hinein. Die Kapelle war voll von Menschen, deren Gesichter jedoch sonderbar bläulich und grau waren Er sah keinen einzigen Bekannten. Der Alte machte noch einen Schritt vorwärts: da waren sie alle verschwunden und die Tür der Kapelle war verschlossen.