Priekš vairāk gadiem, dzīvojis kāds skolotājs viens pats savā istabā. Viņš turējis uz saviem bēniņiem nomirušu cilvēku kaulus. Reiz nakti guļot, viņš dzirdējis, ka kas klauvē pie durvim. Skolotājs nodomājis, ka atnācis pie viņa vecītis, kas dzīvojis otrā istabā. Skolotājs piesteidzies pie durvim, atdarījis vaļā, bet nav nekā redzējis un aizgājis atpakaļ savā gultā. Tikko iegājis gultā — dzirdējis, ka klauvē atkal pie durvim. Skolotājs paņēmis uguni, apskatījies, ieraudzījis, ka pie durvim stāv nomirušā cilvēka kauliņi. Skolotājam nācis prātā: "Tad laikam šie kauli mani traucē." Otrā dienā kauliņi tikuši aiznesti uz kapiem paglabāt, un no tā laika skolotāju neviens nav traucējis.

Vor mehreren Jahren lebte ein Lehrer allein in seinem Zimmer. Auf dem Boden verwahrte er die Gebeine eines Verstorbenen. Eines Nachts, als er im Bett lag, hörte er, dass jemand an die Tür klopfte. Der Lehrer dachte, es werde wohl der alte Mann sein, der im Nebenzimmer wohnte. Er eilte an die Tür und öffnete sie, aber da er niemanden sah, kehrte er in sein Bett zurück Aber sobald er sich ins Bett gelegt hatte, hörte er, dass wieder geklopft wurde. Der Lehrer zündete Licht an und erblickte die Totengebeine vor seiner Tür. Da kam ihm der Gedanke: "Vielleicht sind es die Gebeine, die mich stören?" Am nächsten Tag wurden die Gebeine zum Friedhof gebracht und begraben, und von da ab hat niemand den Lehrer mehr gestört.