Lielnieku laikos Rīgā kādā namā Miera un Karlīnas ielas stūrī dzīvojusi viena dzimta, pavisam astoņi cilvēki. Septiņi no viņiem nomiruši badā, bet astotā, viena jauna meita, pakārusies. No tā laika tanī namā iedzīvotājiem vairs nav miera dzīvot. Jauni iedzīvotāji tikai no iesākuma kādu laiku varot palikt, bet tad iesākoties visāda trokšņošana. Gari par nakti metot ļaudim pat smiltis virsū. Naktī bieži rādoties balta sieviete ar krūzētiem matiem, kas allaž nostājoties vienā vietā.

Zur Zeit der Bolschewikenherrschaft lebte in Rīga in einem Haus, dass sich an der Ecke der Miera— und der Karlīnas— iela befand, eine Familie, die aus acht Personen bestand. Sieben von ihnen verhungerten, aber die achte, ein junges Mädchen, erhängte sich. Seit der Zeit fanden die Bewohner des Hauses keine Ruhe mehr. Es zogen neue Bewohner ein, die anfangs nichts merkten, aber bald hörten sie Lärmen und Toben. Nachts warfen die Geister sogar Sand nach den Menschen. Oft erscheinen weiße Frauen mit krausem Haar, die sich immer an einen und denselben Platz hinstellen.