Viens cilvēks, caur A. mežiņu jādams, ieraudzījis ļoti lielu pulku sieviešu, kas tuvāki vien nākušas un jau ķērušās zirgam pie iemauktiem. Jājējs to redzēdams, sitis ar pātagu, bet tas neko nepalīdzējis. Pēdīgi sācis plūkt sievietēm matus. Bet mati ar visu gaļu pilnām saujām vien nākuši laukā. Tā viņš tur plūcies līdz gaiļu laikam, tad sievietes pazudušas. Rītā gājis skaitīties izplūktās matu saujas: nebijuši mati, bijušas sūnas ar maziem brūklāju krūmiņiem, kuŗiem lieli gabali zemes plūcot bija izraustīti līdz.

Ein Mann, der durch den A.-Wald ritt, erblickte eine große Schar Frauen. Die Frauen kamen heran und griffen schon in die Zügel des Pferdes. Als der Reiter das bemerkte, schlug er mit der Peitsche auf sie ein, aber es half nichts. Schließlich begann er sie an den Haaren zu reißen. Da blieben ihm die Haare büschelweise in der Hand. So schlug er sich mit den Frauen herum bis zum ersten Hahnenschrei. Dann verschwanden sie. Am nächsten Morgen kehrte er zu der Stelle zurück, um die ausgerissenen Haarbüschel zu betrachten, aber es waren keine Haarbüschel, sondern, sondern Moos und Heidelbeerkraut, das mit ganzen Klumpen Erde ausgerissen war.