Tas bīš Liepīnas silīnā (Smiltenes pagastā) ap pašu pusdienas laiku. Vienc tēvīc un mātīte braukuši cau silīnu. Kā nu šie tikuši pret krustceļim, tā pa to ceļu, kas nāk no Līdacīnas Salīnas (māja Smiltenes pagastā), iznākušas div mazas meitenītes un nākušas tik braucējim klā. Kā tikušas pie vāģim, tā uzreiz palīdušas apukš vāģim. "Vai Die'!" iekliegusies mātīte, "pieturi zirgu. Nu tie bērnīni būs pagalam!" Tēvīc arī pieturēš zirgu. Abi izkāpuši un skatīšies, vai bērni nav sabraukti un kur tie palikuši. No bērniem vais ne vēsts! Nu, kas ta tie gan citi bī, kā ēni vie bī?

Es begab sich im Liepiņi-Wäldchen (Gemeinde Smiltene) um die Mittagszeit: ein Mann und eine Frau fuhren durch den Wald. Als sie an der Wegkreuzung angelangt waren, kamen aus der Richtung des Saliņi-Hofes zwei kleine Mädchen auf sie zu. Als sie den Wagen erreicht hatten, krochen sie flink darunter. "Ach Gott," rief die Frau aus, "halte doch das Pferd an, jetzt werden die Kinderchen tot sein!" Der Mann hielt das Pferd an. Beide stiegen aus und wollten nachsehen, ob die Kinder nicht verletzt waren, aber von den Kindern war keine Spur zu sehen. Nun, was konnten das sonst sein wenn nicht Schatten (Gespenster).