Kurpnieks Vīgants gājis Sikšņu muižas daļā caur mežu, varbūt tā ap Augstbiržu māju aukstā ziemas laikā. Pulkstens varēja būt tā ap divpadsmit pašā pusnaktī. Te viņš uzreiz izdzird mežā mazu bērnu raudam ar smalku balsiņu. Šis tik noteicis : "Ko tu, zvērs, tur vari pieraudāt!" kā uz reiz bērns sācis raudāt pašam zem kājām. Gan šis spārdījis ar kājām, bet kā nepalicis, tā nepalicis mierā. Šis nu noskaitījis tēva reizi un metis krustu priekšā, un tik devies prom. Iznākušam jau meža malā tuvējās mājās gailis sācis dziedāt un arī bērna raudāšana palikusi mierā.

Der Schuster Vīgands ging durch den Sikšņi-Gutswald. Es war zur Winterzeit und kalt. Es konnte gegen Mitternacht sein. Plötzlich hörte er das Weinen eines kleinen Kindes. Er sagte nur: "Was kannst du da so viel weinen!" Aber da begann das Kind direkt unter seinen Füßen zu weinen. Wohl trat er die Stelle mit den Füßen, aber das Weinen verstummte nicht. Da betete er das Vaterunser und bekreuzigte sich und eilte, so schnell er nur konnte, weiter. Als er den Waldrand erreichte, krähte auf dem nahen Bauernhof der erste Hahn. Jetzt war auch das Weinen des Kindes verstummt.