Vecos laikos Vārtiņu mājā noticis tā. Šuvēja bijusi mājā un tā vēlu nostrādājusi. Ap pusnakti pie durvim viens lēni pieklauvējis un durvis drusku pavērušās. Šuvēja gājusi pretim. Viņa nebijusi vairs tālu no durvim, ka pamanījusi uz kliņķa mazu rociņu, kas tūliņ pazudusi. Nācēja nekur vairs nebijis. Šuvēja nobijusies un kliegdama skrējusi atpakaļ. No tās reizes viņa vairs nekad tik vēlu nestrādājusi.

Es geschah einmal in alten Zeiten auf dem Vārtiņi-Hof. — Die Schneiderin war gerade auf dem Hof. Sie hatte bis zu später Stunde gearbeitet. Gegen Mitternacht klopfte jemand leise an, und die Tür wurde spaltbreit geöffnet. Die Schneiderin ging zur Tür. Plötzlich erblickte sie auf der Türklinke ein kleines Händchen, das sogleich verschwand. Derjenige, der hereinkommen wollte, war nirgends mehr zu sehen. Die Schneiderin erschrak sehr und lief schreiend in die Stube zurück. Seit der Zeit hat sie nie mehr so lange gearbeitet.