Naudīšnieku Liel-Braņķu māju mežā, Vallē, vadātājs allaž maldinājis cilvēkus. Reiz kāds vecs saimnieks tur vai visu nakti gar Zoglītes purviņu samaldījies. Te par laimi vecais iedomājies, ka vadātāju varot redzēt, kad skatoties caur krustis saliktiem īkšķiem un kad tad vadātāju ieraugot, tad šim maldinātāja vara beidzoties. Vecais darījis tā un patiesi redzējis sev pa priekšu ejam lielu, pelēku, kā mākulī tērptu vīru. Pamazām vīrs izklīdis un vecim nu kā zvīņas nokritušas no acim: viņš redzējis, ka atrodas mazajā purviņā, Zoglītes malā, kur jau vakar bija bijis jumta klūdziņas pameklēt.

In dem Wald des Lielbraņķi-Hofes von Naudīte, in Valle, hat der Irreführer oft Menschen verwirrt. Einmal hat dort ein Bauer fast die ganze Nacht in dem kleinen Zoglīte-Moor herumgeirrt. Zum Glück fiel dem Bauer ein, dass man den Irreführer sehen kann, wenn man über gekreuzte Daumen schaue. Sieht man ihn aber, so verliert er seine Macht. Der Bauer tat so und erblickte wahrhaftig einen großen grauen, wie in einer Wolke gekleideten Mann, der vor ihm herging. Der Mann löste sich langsam auf, und nun fiel es dem Bauer wie Schuppen von den Augen: er sah, dass er sich in dem kleinen Moor befand.